Misija uz planētu Zeme  

Autors: Rodney Pygoya Chang (Rodnijs Paigoja Čengs)  

 

Translator in Latvia

Abi pasažieri ceļā jau bija pavadījuši vairākus mēnešus. Lielāko daļu laika tiem likās, ka dzīve aizrit aprautās animācijās. Lai vai kā, ar vēl dažiem atlikušiem mēnešiem ceļā, viņu acis beidzot atvērās. Garīgās būtnes pamodās un kļuva apzinātas. Daudzos mēnešus, ko tie bija pavadījuši ceļā, kapsulas automatizētās sistēmas kontrolēja pasažieru bioloģiskās funkcijas. Taču kolīdz braucēji tuvojās galamērķim, abas vienības kalpoja kā palīgpiloti, palīdzot kontroles sistēmai veikt pozicionēšanas manevrus.

Būtnes, kas nākušas no krietni attīstītākas dimensijas kā planēta Zeme, izskatījās pēc citplanētiešiem. Tām bija palielinātas galvas bez apmatojuma, mazi deguni un mutes vietā šaura plaisa. Tās pārvietojās pa transportlīdzekli lidinoties, it kā tās būtu bez svara. Abas būtnes sākotnēji nepazina viena otru. To augstākā vadība tās norīkoja doties ceļojumā uz ceturto Saules sistēmas planētu Piena Ceļa galaktikā. Kad tās garā un smagā ceļojuma laikā beidzot iepazina viena otru, tās nerunāja, taču sazinājās ar pieskārieniem un sistēmu, kas ir krietni attīstītāka par datoriem un monitorēja to ķermeņa funkcijas. Šī sistēma kļūdas nepieļāva.

Katrai būtnei tika norādīts savs uzdevums šī ceļojuma laikā. Tā laikā būtnes sadraudzējās un izpauda viena otrai to uzdevumus uz ūdeņainās planētas. Būtnes pat nezināja, cik ļoti to misijas ir saistītas, taču to jau bija izplānojuši viņu visu zinošā augstākā vadība.

Valstībā, no kuras tās nāca, vārdu piešķiršana nav nepieciešama. Viena būtne ir vīrišķa, otra – sievišķa. Vīrišķā būtne teica sievišķajai, „Nevaru sagaidīt ceļojumu pa šo fizisko pasauli. Man ir teikuši, ka mana pieredze balstīsies vai nu uz to, ka tās iedzīvotāji mani atzīs, vai arī nīdīs.”

„Kādēļ tā?” jautāja sievišķā būtne.

„Nu, man būtu jāiekļaujas šo cilvēcisko būtņu ģimenē, kas ir planētas dominējošā suga. Iekļaušanās nebūs viegli izdarāma lieta.”

„Kur tad būs problēma?”

„Tā ir sanācis, ka es ieradīšos tieši pirms viena ģimenes locekļa traģiskas nāves brīža. Pārējie tajā vainos mani. It īpaši vecākie ģimenes locekļi. Lai vai kā, es palīdzēšu pārējiem ģimenes locekļiem pārvarēt šo notikumu, kļūstot par atbalstu un gādīgu draugu vecākajiem brāļiem un māsām. Rezultātā tie izaugs par emocionāli stiprām būtnēm un vadīs produktīvas, kā arī apmierinošas dzīves. Tātad, kaut kādā veidā mana misija ir saistīta ar palīdzēšanu šai ģimenei. Ja tikšu galā ar šo uzdevumu, es iemācīšos tikumus, kas man nepieciešami, lai nonāktu pie augstāka līmeņa garīguma.”

„Tu teici ‘ja’.”

„Garantiju nav. Kā jau tu zini, mums tiek dota brīva izvēle. Es vienalga varu pieņemt sliktus lēmumus, kas var apdraudēt misijas izdošanos.”

„Izklausās pēc sarežģītas misijas. Pēc tādas, kas ir pilna ar ciešanām un atraidījumu, taču arī ar pieņemšanu, veiksmi un sevis piepildīšanu. Es vēlu tev laimi.”

„Es tomēr ar nepacietību gaidu šo izaicinājumu, „ teica vīrišķā būtne. „Šis ir bijis tik garš ceļojums. Man prieks, ka tas drīz beigsies. Ļoti vēlos ķerties klāt pie uzdevuma.”

„Tā gan, ceļojums ir bijis grūts. Mūsu kopējā telpa ir diezgan ierobežota. Nav diez cik daudz vietas, kur izstiepties, it īpaši dēļ tavas tieksmes piemēslot jau tā mazo teritoriju. Ceļojums noteikti nav bijis komfortabls.” Sievišķā būtne vēlējās, kaut mītne būtu bijusi labāka.

„Es piekrītu. Un ar tevi ceļot arī nav bijis viegli, tu visu laiku esi tik nemierīga.”

„Piedod,” viņa atbildēja.

„Un kāda ir tava misija?” vīrišķā būtne interesējās.

„Nepavisam tāda, kā tava, to es varu droši pateikt. Mana misija jau būs galā, kad sasniegsim galamērķi.”

„Tiešām? Neizklausās godīgi, it īpaši pēc tik grūta ceļojuma līdz tālai planētai, ko bijām spiesti izciest. Lai gan, protams, ne mums ir lemts spriest par mūsu sentēvu padomes mūžīgo gudrību.”

„Lai vai kā, mani māc šaubas, vai spēšu te uzturēties ilgāk. Taču šis ceļojumam nav domāts būt patīkamam. Un tas, kas notiks, būs diezgan sāpīgi. Esmu nobažījies, pat nobijies.”

„Man žēl, ka tas ir tas, ko mūsu augstākā vadība tev ir ieplānojusi. Vai vari pastāstīt ko vairāk?”

„Varu vien teikt tikai šo. Kad būsim sasnieguši galamērķi, tu dodies prom, taču man tik ļoti nepaveiksies. Es prom netikšu.”

„Ko?”

„Tā tam ir jābūt. Tāds ir mans liktenis. Scenārijs ir uzrakstīts, loma ir piešķirta.”

„Vai varu kaut kā palīdzēt?”

„Nē. Patiesībā, tevis dēļ es ciešu.”

„Piedod...bet es nesaprotu...”

„Nejūties vainīga. Dodoties atkal uz šo ūdeņaino planētu, man ir jāmācās no šīs pieredzes.”

„Par ko tu runā?”

„Nu, pēdējo reiz, kad devos uz turieni, es visu salaidu grīstē. Manis dēļ bojā gāja viens no iedzīvotājiem. Izcēlās sarežģīta situācija, kuras rezultātā man nācās nožņaugt vienu no sievišķajām būtnēm.”

Otra būtne nezināja, ko atbildēt. Tā turpināja klausīties.

„Es biju nevaldāms; es biju diezgan pamatīgs briesmonis. Man vēl daudz jāmācās par dzīvi uz Zemes.”

„Varbūt viņiem bija jāsūta tevi uz citu pasauli.”

„Es nemaz negribēju atkal nonākt uz šīs planētas, to es varu droši teikt. Dzīve tur ir nožēlojama. Drīz vien tu pati to redzēsi. (Iepriekšējā sarunā ceļojuma laikā vīrišķā būtne teica, ka tā apmeklēs šo planētu pirmo reizi.) Dzīve tur ir grūta; vispār man tur riebjas.”

„Paldies par brīdinājumu. Apzinoties manu uzdevumu, man jau ir gana problēmu. Atkārtošos, man tik tiešām žēl.”

„Notiekošais nav manā varā. Augstākā vadība nolēma mani pārmācīt. Šoreiz es, vīrišķas būtnes vietā, atgriežos uz planētas kā sievišķa būtne un piedzīvošu kā tas ir, kad tiec nogalināts šādā baisā veidā.”

Drīz pēc tam izcēlās ārkārtas situācija. Kapsulas ārējā virskārtā izveidojās plaisa!

Automātiskie brīdinājuma signāli darbojās kā traki. Tā bija patiesi nopieta trauksme, kurai bija jāvelta tūlītēja uzmanība, citādi misijas tiktu traucētas. Kapsulas pasažieri tūlīt pat sāka gatavoties iespējamai avārijas nosēšanai. Pasažieri bija paredzējuši, ka vīrišķā būtne uz evakuācijas izeju dosies pirmā. Kad tā beidzot izkļūtu ārā, sekotu arī sievišķā.

 

Vecmāte veiksmīgi izvilka mazuli, puiku, un pēc viegla pliķa pa dibenu tas sāka skaļi raudāt. Joprojām klātu ar asinīm, to iedeva mātei. Viņa atvieglojumā smaidīja un apbrīnoja savu jaundzimušo mazuli.

Dzemdības tika uzskatītas par beigušām. Tā viņi domāja.

Dažas dienas vēlāk māti steigšus veda no mājām uz slimnīcu. Taču bija jau par vēlu. Viņa nomira īsi pēc nokļūšanas neatliekamās palīdzības telpā.

Meitenīte bija tikusi atstāta dzemdē. To vēlāk atrada mirušu, nožņaugušos ar pirmā mazuļa nabassaiti. Par cik mirušais mazulis mātes dzemdē vairs nekustējās, vecmāte bija nospriedusi, ka bērns ir tikai viens. Taču kamēr kļūda tika noskaidrota, jau bija par vēlu, un māte mirušā mazuļa dēļ piedzīvoja toksisko šoku.

Tēvs izdzīvojušo dvīņu brāli ienīda. Viņš uzskatīja, ka dēls ir vainīgs pie sievas nāves. Taču gāja gadi, un bērns izauga par mīlošu un žēlsirdīgu personu. Dēla labsirdīgo rīcību dēļ, tēvs pārvarēja savu iracionālo naidu un iemīlēja viņu, it īpaši, kad jaunākais dēls palīdzēja vecākajiem bērniem pārvarēt emocionālo traumu, kas radusies, agri zaudējot māti. Tādējādi viņiem izdevās dzīvot apmierinātu un jēgpilnu dzīvi.

Dēla miršanas brīdī 48 gadu vecumā, viņa dvēsele sasniedza dzīves misiju un pārtapa augstāka līmeņa garīgajā apziņā.

 

 

 

Biogrāfija

Rodnijs E.J. Čengs (Rodney E.J. Chang) 11 gadu vecumā nokrita no 50 pēdu augstas klints Havaju salās. Par spīti niecīgajām izredzēm izdzīvot, viņam tas izdevās. Viņa dzīve tapa produktīva un kreatīva. Čengs ieguva 10 augstākās izglītības grādus 17 gadu laikā, kā rakstīts Riplija (Ripley’s) grāmatā „Tici vai nē!” („Believe It or Not!”). Šobrīd viņš ir zobārsts, mākslinieks, rakstnieks, psihologs un piedalās maratonos. Viņa zobārstniecības klīnika ir pazīstama ar dejām uzgaidāmajā telpā. Čengs ir pirmais digitālais mākslinieks, kura darbi izstādīti Havaju salās, Ķīnā (Šanghajas Mākslas Muzejā 1988. gadā) un Indijā (Kalkutā 1999. gadā). Viņš ir interneta mākslas kustības Webism līdzdibinātājs. Mājaslapa ar viņa mākslas produktiem un teorijām – Lastplace.com, kas ir virtuāls mākslas muzejs ar vairāk kā 300 apmeklētājiem dienā.

 

web counter
web counter